Stāstniecība

Kāpēc stāstniecība?

Mums (Vidzemes kultūras un mākslas biedrības „Haritas”) pārstāvjiem tas bieži ir vaicāts, kad iepazīstinām ar savas organizācijas darbības jomām un stāstniecības kustības attīstību Vidzemē norādām kā vienu no prioritātēm.

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana un atmiņu kultūras kopšana ir viena no nozīmīgākajām kultūras politikas prioritātēm pasaulē. Tradīciju loma un to veicināšana caur dažādiem pasākumiem un jaunām formām ir kļuvusi par nozīmīgu kultūras dzīves un kultūras identitātes veidošanas daļu.

Kā jau tas dažkārt ar cilvēkiem gadās, vieglāk ieraudzīt un sajūsmināties par lietu norisi un procesiem ārvalstīs, nevis palūkoties, kas šajā jomā notiek tepat pie mums – Latvijā.

Biedrība „Haritas” jau kopš 2007. gada ir saistīta ar stāstniecības projektiem starptautiskā līmenī. Kopš 2007. gada dažādos ES projektos esam guvuši pieredzi par stāstniecību, tās procesiem, attīstību desmit ES valstīs.

Mūsu starptautiskā pieredze liecina, ka stāstniecība dod iespēju dažādu paaudžu cilvēkiem radoši izpausties un savstarpēji komunicēt, iegūt jaunas zināšanas, prasmes un iemaņas.

Daudzas pasaules valstis pašlaik piedzīvo stāstniecības atdzimšanu. Tā dēvētais “Storytelling” ir populāra kustība daudzviet pasaulē, īpaši jau ASV, kur tā radusies pirms vairāk nekā 100 gadiem. Tomēr arī Eiropā notiek vērienīgi un plaši stāstnieku festivāli. Daudzās valstīs stāstnieks ir profesija. Par stāstniekiem nereti kļūst izglītības un kultūras darbinieki, kā arī seniori, kas vēlas būt aktīvi un radoši. Stāstnieki tiek aicināti uz dažādiem pasākumiem. Stāstnieku organizācijas, festivāli un grāmatas kļūst arvien populārāki.
Taču tagad atgriezīsimies Latvijā un palūkosimies, kas pie mums notiek stāstniecības jomā.

Viens no senākajiem un nozīmīgākajiem stāstniecības pasākumiem Latvijā ir stāstnieku konkurss bērniem un jauniešiem „Teci teci, valodiņa”, kura ideju un norisi gandrīz 20 gadus uztur stāstniecības eksperti Māra Mellēna un Guntis Pakalns. Pieaugušajiem Latvijā stāstniecības joma sāka vairāk attīstīties ap 2006. gadu, kad Latvija iesaistījās ES projektos. Zināmākie un senākie stāstniecības pasākumi ir „Ziņģētāju un stāstnieku vakars” Viļānos, „Ziv zup” festivāls Kuldīgā, Zemgales stāstnieku festivāls „Gāž podus Rundālē”. Stāstu stāstīšanas tradīcija ir spēcīga Kurzemē un Latgalē. Stāstniecības attīstībā Latvijā būtiska nozīmē ir UNESCO LNK iniciatīva – bibliotēku tīkla „Stāstu bibliotēkas” izveide 2009. gadā, kas šobrīd apvieno jau 33 bibliotēkas visā Latvijā.

Vidzemē līdz šim nav notikuši lielāki stāstnieku pasākumi, ir tikai atsevišķas iniciatīvas.

2013. gada sākumā definējām, ka mūsu organizācija vēlētos izveidot stāstniecības skolu Vidzemē, kā arī organizēt vietējus un starptautiskus stāstnieku festivālus, popularizēt stāstniecības kustību un rosināt cilvēkus izmantot tās piedāvātās iespējas.  Šogad 8. novembrī notiks Vidzemes stāstnieku skolas izlaidums.

Šādas iniciatīvas veicinātu stāstniecības tradīciju kā nozīmīgas nemateriālā kultūras mantojuma daļas saglabāšanu, attīstīšanu un tālāknodošanu nākamajām paaudzēm, īpaši pievēršoties Vidzemes reģionam. Apvienojot individuālos stāstniekus, rastos iespēja iesaistīt dažādu kultūras un izglītības nozaru pārstāvjus, saliedēt vietējās kopienas iedzīvotājus un mudint uz starppaaudžu dialogu piedalīties pieredzes bagātus stāstniekus no citiem Latvijas vēsturiskajiem reģioniem un folkloras kopas no Vidzemes, tādējādi veicinot reģionālo sadarbību un sabiedrības vērtību apzināšanu. Vieno. Aicināsim jo dažādu paaudžu un pieredžu cilvēkus, vēlamies atdzīvināt stāstīšanas tradīciju paaudžu starpā, kā arī pilnveidot ikviena valodas kompetenci un sociālās prasmes.

 

Vidzemes kultūras un mākslas biedrības “Haritas” valdes priekšsēdētājas Solveigas Boicovas raksts “Kāpēc stāstniecība” tika publicēts laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Kultūrzīmes” 2014.gada 28.oktobrī.